Atklātas visas 17 jaunās Sēlijas salas

GĀRSENE

2019.gada 18.maijā Aknīstes novada Gārsenē norisinājās projekta “„Sēlijas salas” - tematiskais tūrisms mazajās lauku apdzīvotajās vietās kā ekonomiskās un sociālās izaugsmes veicinātājs Sēlijā”, (projekta identifikācijas Nr. 17-00-A019.332-000001) pasākums “Gārsene-bagātību sala. Izbaudi dienu Gārsenē!” Šis pasākums vienlaikus bija arī tūrisma sezonas atklāšanas svētki, kurā lieli un mazi , tuvi un tālāki “Gārsenes bagātību meklētāji” tika aicināti iepazīt vienu no Sēlijas salām. (“Salas”-tā senatnē saukuši vietas Sēlijā, kurās bija apmetušie cilvēki).

Gārsene savu Bagātību salas nosaukumu iemantoja pēc gārseniešu –aktīvistu grupiņas ieteikuma 2018.gada Latvijas lauku foruma organizētajās Sēlijas salu projekta prāta vētrās. Gārseniešu, “Sēlijas salu” projekta fokusgrupas koordinatore ir Gārsenes pils pārvaldniece un gids Dace Geida.

Jāteic, ka Gārsene patiešām ir vieta, kur bagātību pārpārēm. Dabas un vēstures krāšņums vilina gan vietējos ļaudis, gan ciemiņus izstaigāt baronu iemītās takas, apbrīnot Gārsenes muižas plašo teritoriju un tās galveno rotu- pili.

Ar mākslinieces Ligitas Caunes gādību 16.-18.maijā Gārsenē norisinājās glezniecības plenērs, kurā 10 izcili biedrības “Sēlijas Palete” mākslinieki- Maija Bērziņa, Ziedoni Bārbals, Dzintars Adienis, Andrejs Severetņikovs, Ludmila Kolomenska, Daina Eglīte, Ligita Caune, Juris Ģērmanis, Ruta Štelmahere, Valērijs Dičkovskis- katrs sev raksturīgā krāsu un tehnikas burvībā iemūžināja ābeļziedu kupenās ietīto Gārsenes apkārtni. Gārsenes izbaudīšanas dienu klātesošie varēja iesākt ar mākslinieku gleznu pirm-izstādi un, šai pasākuma daļai tik piestāvošo mājās vīna baudīšanu degustācijas veidā. Gārsenietis, augļkopis Andris Zībergs vīna baudītājiem var piedāvāt visdažādākās garšu nianses. Ērkšķogu, aveņu, rabarberu, ķiršu un īpašie, ozolu mizās bagātinātie, ābolu vīni ir tikai neliela daļa no vietējā vīndara kolekcijas, ko izdevās nobaudīt Sēlijas Salu pasākuma apmeklētājiem.

Jauns piedāvājums – senlietu privātkolekcija “Solis sendienās”, kuras eksponātus mūža garumā savācis un, jau otro gadu, publiskai apskatei piedāvā gārsenietis Valdis Kalnietis. Interesenti var aplūkot, pat aptaustīt un “iedarbināt” gan 100-gadīgas sadzīves lietas, gan 20.gadsimta un mūsdienu ikdienas artefaktus. Vienaldzīgs nepalika neviens. Kāds atcerējās savas vecmāmiņas virtuvi un metās kartupeļu mizošanas un rīvēšanas sacensībās, kāds palepojās ar prasmi izgludināt linu dvieli, izmantojot 2 koka “instrumentus”. Jaunā paaudze izrādīja interesi par miltu malšanas procesu ar dzirnakmeņu palīdzību- vēl tikai īstās dziesmas jāiemācās un tad jau “Dod', Dieviņi, man maizīti, Es samalšu dziedādama.”

Pēcpusdienā norisinājās aktīvākā pasākuma daļa –meistarklases velobrauciens biedrības “LiVelo” pārstāvja, gārsenieša Jura Brakovska vadībā pa 6 gadus iemēģināto un, par labu esam atzīto, velokrosa “Sēlijas Pērle” maršrutu. 11 km un 6 km garo velotrašu pamatā ir Gārsenes dabas takas, kas pagarinātas Sāra kalna virzienā. Uz starta līnijas pulcējās gan pieredzējuši MTB velokrosu dalībnieki, gan velo draugi- amatieri. Par prieku un gandarījumu skatītājiem visi 20 pedāļu minēji sveiki un veseli atgriezās finišā pie Gārsenes pils. Kā savulaik izteicās pasākuma organizators Juris Brakovskis- velobraukšanas popularizēšana pa “Sēlijas pērles ” maršrutu ir viens no veidiem kā baudīt Gārsenes takas, vienlaicīgi veicinot vides sakopšanu un tās izmantošanu tūristu vajadzībām.

Kamēr velomīļi mina pedāļus, tikmēr māla mīcītāji veidoja jaukas lietiņas nupat atjaunotajā radošajā rezidencē “Debesjums”. Māla rūķi, trauki, atslēdziņas tagad papildinās keramikas darbnīcas dalībnieku personīgos interjerus. Darbnīcu vadīja Jēkabpils mākslas skolas, Aknīstes filiāles skolotāja Līga Kate Trukšāne.

Gārsenes baudīšanas svētku kūkai “odziņu” piešķīra 5 muzikālu meiteņu grupa no Ilūkstes “Piparmētra”. Pašu sacerētās dziesmas mijās ar populāru un pazīstamu melodiju atskaņošanu. Patika visu vecumu klausītajiem. Gaisotne pie Gārsenes pils arvien vairāk kļuva mājīga, relaksēta un tāda, kurā gribas nesteigties, apstāties, izbaudīt. Būt kopā. Ar ģimeni, draugiem, visiem labas gribas cilvēkiem.

Dienas izskaņā- muzeju nakts iedvesmota aktivitāte-naksnīga ekskursija pa Gārsenes muižas apkārtni un randiņš ar Gārsenes pils zilo dāmu. Izturīgākie Gārsenes bagātību meklētāji pulcējās pie kopīga ugunskura pils pagalmā, lai padalītos ar dienas iespaidiem, baudītu ceptos zefīriņus un izlietu sev mazu alvas laimīti gārsenietes Marutas Caunītes vadībā.

Dienas atmosfēru baudot, apmeklētājiem bija iespēja spirdzināties un stiprināties ar z/s“Rātes” sarūpēto cienastu ikkatrā aktivitāšu norises vietā.

Gārsene IR bagātību sala, kura vēlas dalīties savās bagātībās ar citiem!

Fotogalerijas https://ej.uz/GarseneBagatibuSala

autore:Aknīstes novada sabiedrisko attiecību speciāliste Lāsma Prande

Apraksta autore: Gārsenes -bagātību salas fokusgrupas dalībniece Līga Mažeika

 

 

SUBATE

Subates lievenīšu stāsti!

Neskatoties uz lietaino laiku Subates lievenīšu stāstus bija ieradušies sadzirdēt, ieraudzīt un radīt Daugavpils novada Špoģu vidusskolas, Ilūkstes Raiņa vidusskolas un Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas skolēni. Subates lievenīšu stāstu pasākums notika 28.maijā projekta „Sēlijas salas” - tematiskais tūrisms mazajās lauku apdzīvotajās vietās kā ekonomiskās un sociālās izaugsmes veicinātājs Sēlijā”, (projekta identifikācijas Nr. 17-00-A019.332-000001) ietvaros.

Bērni, sadalījušies grupās, fantastisku gidu pavadībā devās ceļojumā, apmeklējot septiņas dažādas darbnīcas. Gidi, Subates pamatskolas skolēni, ar aizrautību atbalstīja, palīdzēja ciemiņiem sameklēt gan ceļu uz nākošo pieturvietu, gan arī paspēja pastāstīt par Subates skaistajām vietām.

Bērniem, apmeklējot Subates skaisto skatu darbnīcu, bija iespēja izmēģināt fotogrāfa arodu gan turot fotoaparātu rokās un fotografēt savus klases biedrus, gan arī izbaudīt foto modeļa lomu. Skolēni bija pārsteigti par to, kā apkārtējā pasaule izskatās, lūkojoties caur fotoaparāta objektīvu.

Aizraujošo stāstu darbnīcā skolēnus gaidīja interesanti stāsti par Subates luterāņu baznīcas, līdz ar to arī Subates vēsturi. Atbildot uz jautājumiem, bērni saņēma arī žetonus par aktivitāti. Bija interesanti! Bibliotekāre aicināja atbraukt un  apskatīt baznīcu pasākuma „Baznīcu nakts” ietvaros.

To, cik pazīstamas puķes dārzos un pļavās, varēja noskaidrot “Krāšņo ziedu darbnīcā” Bērni ar aizrautību minēja puķu nosaukumus un par iespēju izkrāsot pareizo atbildi bija pat nopietnas sacensības.

Katram bērnam un pieaugušajam piemīt kāda kripata no mākslinieka talanta. Tas ļoti labi redzams bija divās ar radošu darbību saistītās darbnīcās- “Subates humora darbnīcā” un “Skaisto rakstu darbnīcā”. Šajās darbnīcās bērni ar aizrautību veidoja akvareļu klekšus, kuros, tiem nožūstot, varēja saskatīt fantastiskus tēlus un fantazēt cilvēkiem patīk jebkurā vecumā, īpaši, ja darbnīcā ir ļoti zinoši savas jomas speciālisti.

Subates pilsētas vecais ozols zin stāstīt daudz. Tas sagaida ikvienu ciemiņu, kurš apmeklē Subates mazpilsētu. Dažas zīles tas ziedoja radošajai darbnīcai piekariņu izgatavošanai. Tagad čaklie darbnīcas apmeklētāji zina, ka Subatē aug Vecais ozols un ka tam ir arī mazdēliņš-100 -gades ozols. Subates zīles nu ir aizgājušas tautās stāstot stāstu par Subati.

Bērniem, protams, lielu sajūsmu vienmēr rada arī saldumi. Bērniem par pārsteigumu, uzminot, kas par saldo ēdienu ir paslēpies receptē, bija iespēja šo gardo našķi arī nobaudīt.  

Noslēdzošajā “Čaklo roku darbnīcā ”pašu rokām gatavotajās dāvanu turziņās saņemot kārtējo saldo pārsteigumu, bērniem no sajūsmas mirdzošajās acīs varēja redzēt pateicību un prieku par fantastiski pavadītu dienu.

Informāciju sagatavoja Inga Krekele.

 

 

 

KALDABRUŅA

Kaldabruņas atklāšanas pasākums bija iecerēts ilgs un meditatīvs, lai katram tā dalībniekam izdotos piedzīvot vismaz trejdeviņas sajūtas. Tajā piedalījās vairāk nekā 60 lieli un mazi mūziķi no Rīgas Mūzikas darbnīcas, kā arī apkārtējo pagastu iedzīvotāji un viesi no Daugavpils, Jēkabpils, Pēterburgas un Austrijas. Salas atklāšanas brauciens un koncerti kopumā pulcēja vairāk nekā 100 dalībniekus.

Dienu atklājām ar koncertu Červonkas baznīcā, kur skanēja čelli, vijoles, flautas un klavieres. Pēc tam atklājumu autobuss un automašīnu virkne devās apceļot Trejdeviņu sajūtu salu, kas, izrādās, izstaro tālu aiz Kaldabruņas ciemata administratīvajām robežām.

Čellu koncerts Kaldabruņas krustcelēs - vietā, no kuras cēlies ciemata nosaukums „Aukstā aka”. Vieta ir zīmīga arī ar jauno laiku vēsturi, jo mīlīgajā pakalniņā, kur šobrīd var izbaudīt rāmu Sēlijas ainavu un koncertēt, vēl tikai pirms dažiem gadiem atradās bijušās pienotavas grausts. Simboliski un vējaini. Pārsteigts stārķis uzcītīgi cīnās ar pretvēju, lai pielaistos iespējami tuvu notikuma vietai. Čellu skaņu iznēsā vējš. Un šajā vietā tas noteikti ir pirmais koncerts vēsturē!

Nākamā pietura – Dronku Velnakmens. Auto kolonna nosprosto meža ceļu, taču – nevienam citam te šodien nav jābrauc, jo mēs taču atklājam jaunu salu! Atklājēju kompānija raiti dodas akmens virzienā, un mums kā organizatoriem tas sagādā nopietnas bažas – gara zāle, krūmi, ērces...kā tas būs? Bažas izrādās nepamatotas, jo Rubenes pagasta pārvalde celiņu līdz akmenim ir izpļāvusi skaistu un plašu kā pils parkā. Priežu ieskauta Dronku salas kapsēta. Un Velnakmens – plats kā saimes galds. Pēdiņa Latvijas kartes formā, un zaļgans, vēss ūdens tajā mirdzinās pat sausā vasarā. Dzert gan nevajadzētu, Velna pēda tomēr. Šodien akmens kļūst par skatuvi – divi eleganti kungi; ģitāra un vijole. „Tumša nakte, zaļa zāle....” Bērzu baltums izelpo gaismu, un mūzika noteikti iepriecina pat velnu. Interesanti – pie Velnakmens nav bijuši pat daudzi vietējie iedzīvotāji!

Pēc īsa pārbrauciena paceļamies Dronku kalnā. Ezers guļ dziļi zem kājām –tajā, tajā Velns dvēseles ķēris, un viņas, gulbjos pārvērtušās, tomēr lidojušas pāri. Dronku kalns skan, atbalsis varenas kā pārlidojošu gulbju spārnu vēziens. Un kā gan citādi, ja visas skaistākās tautasdziesmas dzied vairāk kā simts muzikālu cilvēku! Dziesmu, dzīvošanas vai atbalstu svētki, jūnija pļava ieelpā un izelpā. Sirmākajiem ceļiniekiem aizmirsušās kāju un muguras sāpes, balsis dzīvākas kā jaunībā...Tomēr spožāko atbalsi izceļ īstas sēlietes Dzintras solo. Pazīst Dronku salas atbalsis savējos, pazīst....

Tepat, aizezera, lēzenu pļavu un milzīgu ozolu ieskauta, guļ Sēļu sēta „Gulbji”, un tā ir mūsu nākamā pieturvieta. Šie „Gulbji” ir izslavēti gan ar skaisto sētu, gan ar saimnieces kulinārajām prasmēm. Un mēs izbaudām abus. Laika plānojums ļauj sētas dāsnumu piedzīvot rāmi un nesteidzīgi. Noskaņoties un sakārtot aparatūru klavierkoncertam. Mazie mūziķi baltos krekliņos zvejo kurkuļus no dīķiem, lielākie izstiepjas zālienā; vēl citi apbrīno saimniecību. „Šķiet, ka šeit saimniekiem katram ir vismaz astoņas rokas, un visas aug no pareizās vietas,” sulīgi atzīmē kundze no Pēterburgas. Klavierkoncerts skan no svaigi uzbūvētas pirts terases, skaņas birst siltā dīķī un klausītāju plaukstās....

Ieelpojuši īsti vēsturiskas sētas gaisu, dodamies garākā pārbraucienā – uz Tadenavas bibliotēkas pļaviņu. Meža ceļi, meža, lai salas sajūtu saglabātu. Tadenavā atveras vēl viena sala – mazākā Latvijas bibliotēka, kur tagad iekārtots vides informācijas centrs, apkārtne labiekārtota un sakopta. Eglaines parkveida pļavās greznojas dižozolu vainagi un košāk par angļu rozēm zied irbeņu krūmi. Bibliotēkas saimniece Aina Timofejeva cienā ar dzidru akas ūdeni un sirsnīgu lepnumu par šo apbrīnojamo vietu. Skaņojamies ģitārmūzikas koncertam, un Tadenavas pļaviņā mums pievienojas jauni viesi – Zasa, Jēkabpils, Dunava, Rīga...Mazie ģitāristi cenšas, tomēr vējš brīžiem pārnes skaņu pāri klausītāju galvām. Izsaucam skolotājus! Jā, viņiem skan, par spīti vējam. Tomēr tā bezgala mīļuma piestrāvotā sajūta, kad visi klausītāji palīdz astoņgadīgajai Patrīcijai, kura ģitāru spēlē tikai divus mēnešus, nospēlēt „Sijā auzas, tautumeita...” reizēm ir pat pārāka par profesionālās mūzikas baudījumu. Katrā ziņā – tā iederas trejdeviņu sajūtu salā kā meža zemenīte Jāņu vainagā.

Pēc Tadenavas atkal braucam caur mežiem, caur mežiem. Autokolonna virzās pa maršrutu „Raiņa pirmais ceļojums”, un dažas vietas jau atpazīstam. Vakara noslēgums biedrībā „Ūdenszīmes” – Pļavas muzeja ābeļdārzā. Visus sagaida īstas lauku svētku vakariņas – rosols, siļķe kažokā, rabarberu dzēriens. Radošās darbnīcas, kurā katrs dalībnieks uzmeistaro sev Trejdeviņu sajūtu salas sapņu ķērāju. Kopīgs vides objekts, kas novakares gaismās mirdzina jūnija sākuma pļavu augus. Muzeja otrajā stāvā mitoloģiskā pustumsā ievilina multimediju projekcija „Pusnakts pļava”. Atvērta pat kokapstrādes darbnīca, un praktisko sajūtu mīļotāji var paputināt zāģu skaidas. Noslēguma koncerts piepulcē jaunus dalībniekus un klausītājus – ap astoņiem vakarā lauku cilvēki ir dienas darbus noslēguši, un ierodas gan Kaldabruņas saimnieces, gan klausītāji no Aknīstes, Asares, Ancenes. Teju lidojumā ko Kurzemes puses pagalmā iebrauc vakara muzikālā zvaigzne – ģitāras virtuozs Reinis Jaunais, un vakara koncerts var sākties.

Čells un vijole, vijoļu trio, klavieres astoņrocīgi. Laumas Kazākas vokāls un Reiņa Jaunā apbrīnojamā ģitāras meistarība. Mēs esam dāvinājuši viens otram šo dienu „garu kā smilga”, kā teica „Sēlijas salu” projekta vadītāja Daina. Un bagātu kā Sēlijas salu pūralāde. No Mūzikas darbnīcas saņemam dāvanā Kloda Monē albūmu „Živernī dārzi”...lai sapņu dārzi plauktu. Un rozi saulrieta krāsā...lai dzīves dārzi krāšņi.

Dzidra Nartiša, Biedrība „Cirkuži”.

 

 

 

SĒLPILS

SĒĻU – KĀDREIZĒJO SALU APDZĪVOTĀJU BRĪNUMAINĀ ATRĀDĪŠANĀS ŠODIENĀ.

Ne velti par to runā folklora un arheoloģija , ka sēļi sensenos laikos mitinājušies purva salās...

Un prieks par šī sēļu sadraudzības projekta īstenojumu- tuvināt 17 Sēlijas novadu un pagastu nomalēs esošās ļaužu grupas –„Sēlijas salas“- katru ar savām atšķirīgām interešu izpausmēm.

Sēlpilī- Zirgu sala. Un tiešām mūsu pagastā daudzas saimniecības lolo šos gudros cilvēka palīgus un draugus. Aizgājuši tie Latvijas brīvvalsts 20 gadi un agrāk, „Kad zirgs bija cilvēka spārni...“ Tā skaisti nosaukts brīnišķīgais Sarmītes Ozoliņas fotostends , kurš stāsta par Krustpils pagasta zirgiem, visu mēnesi priecējot sēlpiliešus un viesus pagasta centra bibliotekā.

Sēlpils „Boļānu“ smēdītes sienu rotā fotostends „Kad zirgs bija cilvēka darbabiedrs“. Tas rāda, kā šajās mājās un , pirmajos kolhoza gados , apkārtnē visos lauku darbos palīgs un darbabiedrs bija zirgs.

Stendu papildina 105 sēlpiliešu teiktās un Sēlpilī pierakstītās tautasdziesmas par kumeliņu. Tās ir to 3389 tautasdziesmu pulkā, kas savulaik no Sēlpils iesūtītas Krišjāņa Barona Dainu Skapim. Ar „Boļānos“ atvērtā Sēlpils lauku sētas dainu skapja palīdzību tās sēlpilieši virtuāli var lasīt te, Sēlpilī.

Savukārt , interesanta fotoizstāde viesus sagaida „Pļavniekos“. Tā stāsta par īru tinkeru šķirnes zirgiem tālā senatnē Īrijā . Turpat šīs mājas aplokos ganās 9 īru zirdziņi, kuri kopā ar saviem saimniekiem ieradušies no Īrijas. Jaunie saimnieki Inita un Aigars Vanagi atgriezušies dzimtenē uz palikšanu pēc 11 gadu prombūtnes .

Visa šī „zirgu aura Sēlpilī „ mudināja tūrisma entuziasti un gidi Rasmu Drašku , bioloģiskās un apskates saimniecības „Boļāni“saimnieci Maiju Dainu Paegli un „Pļavnieku“ māju jauno ģimeni Initu un Aigaru Vanagus celt godā zirgu - cilvēka līdzgaitnieku gadu simtos.

Zirgu diena Sēlpilī sākās ar braucienu pa šo skaisto, pakalniem, birzīm un dižkokiem svētīto sēļu zemes pagastu . Pēc grupas vadītājas Rasma Draškas ierosmes tika īrēts autobuss no Viesītes , lai atvestu Sēlpils pasākumā ieinteresētos arī no Biržiem , Jēkabpils, Salas, līkloču izbraukājot Sēlpili , no Jaunsēlpils muižas , gar Daugavmalu , Sēlpils pilsdrupām un atjaunot sākto Sēlpils luterāņu baznīcu. Un prieks, ka ieinteresēto bija ļoti daudz .

 

Sēlpils „Boļāni“ kopā ar Tradicionālo dziedāšanas grupu „Saucējas“, ar folkloristiem no „Skandiniekiem“, Josta“, „Danderiem“, „Ratiem“jau vienpadsmito pavasari ap 100 ārā dziedāšanas mīļotājiem bija sagādājuši prieku pavasara pakalnu skandināšanā .

„Sēlpils-Zirgu sala“ pavēra jaunas iespējas paplašināt latviskās pavasara tradīcijas ar zirgu ganīšanu pieguļā un pieguļnieku ugunskuru „Boļānu“ Saliņā pie „Ozolu Vectētiņa“. Kad viesi ieradušies , pasākums sākas tieši plkst. 12.00 ar bezmaksas otrajām brokastīm (pirmās , iespējams, katrs jau baudījis mājās). Boļānu brokastīs plānās pankūkas saldējuma un zemeņu rotājumā un mājražojums „Boļānu tēja“ ko pasniedz saimnieku radu ģimene IU“ Desa rullē“. Vienlaicīgi, skanot koklei pārmaiņus ar akordeonu un tautasdziesmu „Div‘ dzelteni kumeliņi“, viesi tiek aicināti apskatīt iepriekš minētos fotostendus , ieskatīties , kur iespējams „Boļānu tēju“ degustēt „Divatā pie dainām“ , uzzināt par diviem Valsts nozīmes Nacionāliem kultūras pieminekļiem, kas atrodas abpus

„Boļānu“ mājai, aprunāties ar mājas saimnieci Maiju Dainu par 19. gs. sēlpiliešu devumu Krišjāņa Barona Dainu Skapim , par šīs mājas bijušajiem saimniekiem , no kuriem divi ir bijuši kalēji. Turpat pie smēdītes skatāms vienlemeša vienzirga un trīslemešu divzirgu arkli, neliela pārvietojamā ēzīte, lakta, kuvalda(lielākais kalēja āmurs ) un vēl dažādi sīki kalēja darba piederumi un vairāku veidu pakavi. Uz smēdītes durvīm abu ievērojamo Boļānu kalēju foto : vectēvs Jēkabs ar savu mīļo zirdziņu un mazdēls Egils , pie spoži kvēlojošas ēzes kooperatīva „Taborkalns“ smēdē.

Kad Ūsiņa dzeltenais kumeliņš-„kā viens vaska ritentiņš“ , ir izdalījis katram viesim dāvanā „Boļānu tēju“ ar tautasdziesmu par kumeliņu, citam koka olu ar Ūsiņa zīmi un tautasdziesmu , tad visi aicināti pāri Jāņkalniņam uz Saliņu, kur gaida zirgi pieguļā un pieguļnieku ugunskurs. Tā kā pēc senākām tradīcijām pieguļā jājuši tikai pilngadīgie vīrieši un ap ugunskuru rīkojies vai nu mājas saimnieks vai kāds vecāks , vai izvēlēts goda vīrs, tad pie šī ugunskura viesus sagaida Maijas Dainas vecākais dēls Andis , kurš šodien mājas saimnieka godā , un anekdošu zinātājs Aldis. Viņi jau uzvārījuši pirmo porciju pieguļnieku pantāga. Pantāga recepti un pasniegšanu , uz pašu gatavotiem koka dēlīšiem ar koka dakšiņām , demonstrē mazpulcēni viņu goda biedres Spodras vadībā. Pirmais kumoss tiek ziedots ugunī Ūsiņam .

Pēc senas pieguļnieku parašas Andis ir izvārījis tik olas, cik pieguļā zirgu kāju- te 8. Un viena ola vispirms , iekārta apaušu līkumā , tiek ielaista izrauta mieta bedrē, bet tad atkal izcelta tā tiek pārsviesta zirgu mugurām ar auglības, veselības vēlējumu. Bedrē ieliek pa kumosam no tā, kas vēl no ēdamā

pieguļniekiem līdzi - sēļu karašas, pašceptās rudzu maizes, siera gabaliņu. Ja būtu alus, kā senos laikos bijis, no tā arī šļukiņu ielietu ... un tad uzbērtu zemi , un virsū uzliktu akmeni- tas viss auglībai un uz visa izdošanos, jo sākas taču jaunais saules, jaunās ražas gads-jāsēj, jāstāda un visam vajag auglību gan pašiem , gan lopiem.

Aldis smīdina ar pikantām anekdotēm, Vita un Aīda ielīksmo gan ar akordeona, gan dūdu skaņām , gan jestrām dziesmām. Nemanot aizritējušas divas stundas, zirdziņi kāri vēl plūc lekno Boļānu pļavu zāli, bet jāsteidzas visiem uz netālajiem kaimiņiem „Pļavnieku“ saimniecību, kur gaida īru tinkeru šķirnes zirgu ganāmpulks- 8 zirgi un jau paaudzies kumeļš.

Vanagu ģimene „Pļavniekos“ jau pie ceļagala laipni sagaida ar skaisti uzturētu zirgvilkmes inventāru un „zirgābolīšiem“ dāvanā (brūna bumbiņa šokolādē).

Gaumīgi gatavots fotostends stāsta par īru tinkeru šķirnes zirgu izcelsmi pirms apmēram 1800 gadiem.

Plašā teritorijā rūpīgi izveidoti vairāki zirgu aploki, kuros atsevišķi ganās grūsnās ķēves, atsevišķi ērzeļi un vēl citā jaunzirgi. No „Boļānu“ pļavām atgriezušies pieguļnieki , ar viņiem baltā, kā viens vasaras mākonītis-Lancere , un zeltaini brūnais, kā viens viršu medus podiņš-Kvarcs. Zirgi labi ieganījušies un gatavi sedlos vizināt jāt gribētājus. To ir ļoti daudz- mazāki un lielāki , un pavisam maziņi. Un divu stundu laikā zirdziņi strādā nepagurdami , dažu vizinot pat otro un trešo reizi.

Ciemiņus var skaitīt pāri simtam. Pašā teritorijas viducī , pieakmeņiem ierobežota ugunskura, rosās Vanagu izpalīdzīgā kaimiņiene Ziedīte. Turpat vairāki lieli galdi un ērti soli, kur var piesēst un baudīt lauku mieru skaistu dzīvnieku tuvumā. Var iesēsties droškā vai pat platās, latviski rakstainu segu pārsegtās ragavās...Lielā čuguna katlā , iekārtā trijkājī, vārās skābeņu zupa. Ļaudis nesteidzīgi bauda saulaino dienu un burvīgo klātbūtni skaistajiem, miermīlīgajiem, arī nedaudz ziņkārīgajiem dzīvniekiem. Zirdziņi ir ļoti skaisti- kuplām krēpēm un astēm, un tādām kā biksēm- kļošenēm kāju lejasdaļā , pat tādām ūsām, kuplām un biezām, kā 19.gs. kungiem.

„Pļavnieku“ saimnieki neaprobežojas tikai ar zirgiem , bet piedāvā apskatei arī trušus un kaziņas. Par tiem ļoti priecīgi bērni. Nemanot aizsteigušās 4 stundas „Sēlpilī-Zirgu salā“, baudot pirmās vasaras dienas saulaino atpūtu , gūstot gandarījumu par viesmīlīgo uzņemšanu pie pieguļnieku ugunskura „Boļānos“ un īru tinkeru šķirnes zirgiem“Pļavniekos“, prieku par Sēlpils skaisto dabu.

Mājā braucot, visus ielūgusi Sēlpils baznīcas draudzes priekšniece Ligita, lai atjaunot sāktajā dievnamā baudītu mūzikas skolas audzēkņa saksafona priekšnesumu.

Tā beidzās šī jaukā „Sēlijas salu“ ļaužu tikšanās diena „Sēlpilī- Zirgu salā“.

Stāstu par salas atklāšanu sagatavoja Sēlpils- zirgu salas ļaudis.

 

 

 

STABURAGS

3.jūlijā atklāj un izpēta “Staburaga salu”

3.jūlijā  projekta „Sēlijas salas” ietvaros norisinājās kārtējā aktivitāte „Atbalss salās” – “Staburaga salas”  prezentācijas pasākums.

Pasākuma apmeklētāji tika aicināti doties velobraucienā uz septiņus kilometrus attālo Ādmiņu dižakmeni – tā izmēri: augstums – 3,9m, garums –  6,1m, platums –  2,5m, tilpums –  32m3. 1903.g. Jelgavas – Krustpils dzelzceļa būvētāji pamanīja šo akmens milzi un bija iecerējuši  to izmantot pavisam praktiskām vajadzībām, proti, pārstrādāt to šķembās. Rakstniece Māra Svīre šo atgadījumu aprakstījusi sekojoši: ” Sakūra ugunskuru, meta klāt pagali pie pagales, un, kad bija diezgan kurināts, šāva aukstu ūdeni virsū, lai plaisā un plīst. Nočūkstēja briesmīgi, sutas mākonis uzšāvās varens…Kad suta noplaka, vīri skatījās, kas ar akmeni. Tavu brīnumu – sveiks un vesels, it kā pārbaudījumu nebūtu bijis!” Un tāds Ādmiņu dižakmens stāv vēl šobaltdien, kad to skatīja arī Staburaga salas velobrauciena dalībnieki. Neiztrūkstoša bija fotografēšanas pie un uz pelēkā milža, kas īpašu sajūsmu raisīja jaunākajos pasākuma dalībniekos, liekot aizmirst ceļā piedzīvoto nogurumu un grūtības.

Kopumā pasākumu apmeklēja vairāk kā piecdesmit dalībnieku, kas nelielajam Staburaga pagastam un tautas namam, kas reizē arī ir pārvaldes ēka, bija gana kupls viesu skaits.

Tie, kas nevēlējās izmēģināt savus spēkus velotūrismā, izvēlējās pavadīt laiku radošajās darbnīcās un izbaudīt Vīgantes parka maģisko mieru un burvību. Starp pastaigām pa parku un Barisona lapenītes apmeklējumu, viesi šuva auduma maisiņus un mācījās, kā tos apdrukāt sietspiedes tehnikā.

Kad atgriezās velotūristu grupa, un viesi bija atjaunojuši spēkus, ieturot nelielu maltīti, interesentu grupa devās braucienā pa Daugavu ar kuģīti “Vīgante”. Tā erudītais kapteinis dalībnieku acu priekšā uzbūra gleznainu ainavu – seno Daugavas gultni, leģendu par raudošo Staburadzi un citus stāstus, radot klātbūtnes sajūtu senos un ne tik senos elpu aizraujošos notikumos.

Staburaga  sala aicina apmeklētājus iegriezties Vīgantes parkā, izmest loku pa Daugavu ar kuģīti “Vīgante”, klausoties atraktīvā kapteiņa – gida aizraujošajā stāstījumā par Staburaga teikām un leģendām, kā arī apskatīt Ādmiņu dižakmeni, “Dieva auss” vides objektu un jūlijā baudīt brīnišķo dienliliju kolekciju Latvijas valsts Prezidentu stādīto ozolu parkā.

Vairāk informācijas par „Sēlijas salām” meklējiet Lauku partnerības „Sēlija” mājaslapā: www.partneribaselija.lv/selijassalas .

Pasākums īstenots Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam apakšpasākumā 19.3. “Starpteritoriālā un starpvalstu sadarbība”, projekta vadošais partneris ir biedrība Lauku partnerība „Sēlija”. Projekta publiskais finansējums EUR 79 606.80, biedrības “Lauku partnerība “Sēlija”” līdzfinansējums EUR 2000.00.

Projektu atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests, finansē – Eiropas Lauksaimniecības Fonds lauku attīstībai.

Informāciju sagatavoja Gundega Zarāne.

 

 

 

SAUKA

Saukā izgājušo sestdien ikviens tika aicināts ekskursijā “Apceļo Saukas baudu salu”. Šis jaunais tūrisma produkts – ekskursija, tika radīts projekta “Sēlijas Salas” ietvaros. Viennozīmīgi var apgalvot, ka Saukā ir, ko redzēt un baudīt. Ekskursijas laikā ikviens varēja izmantot visas savas 5 maņas – redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu. Ekskursija sākās ar vizīti Z/S “Vilciņi”, kur visus sagaidīja saimniecības īpašniece Sabīne Zupa. Klātesošie tika iepazīstināti ar saimniecību, iekļaujot iepazīšanos ar saimniecībā dzīvojošajiem dējējputniem, tika veikta dažādo olu degustācija, kā arī izzināts tik ļoti svarīgais jautājums – kas bija pirmais ola vai vista?. Pēc garšu kārpiņu noslodzes saimniecībā “Vilciņi”, apmeklētājiem bija nepieciešams izmantot ožas un redzes maņas, jo ciemos devās pie SIA “Ārītes”. Rožu apreibinošā smarža bija jaušama ik uz stūra. Uzņēmuma īpašnieki izstāstīja visu par un ap rozēm – par dažādām rožu šķirnēm, par rožu audzēšanu un kopšanu. Papildus tam visam ikvienam bija iespēja iegādāties pašam savu dārza karalieni – rozi. Ezera krasts, lauku māja, svaigs gaiss, pirts, atpūta, sarunas – šāds izskatās īsts baudu salas noslēgums lauku mājā “Bincāni”. Baudot mieru un klusumu, Bincānos ikviens varēja ne tikai uzzināt visu par melnā plūškoka produkciju, bet arī sajust tā garšu, ļaujoties degustācijām. Savukārt, atgriezties bērnībā un nogaršot īstu pļavas garšu dabīgo augu karameļu formā piedāvāja zīmols “Daba rada”. Pasākuma noslēgumā ekskursijas apmeklētāji baudīja pusdienas no ZS”ASSI”. Saukas pagastā ir ko redzēt, ir ko dzirdēt, ir ko sajust un izbaudīt, ko apliecina šis jaunais tūrisma produkts – ekskursija pa Saukas pagastu!

Informāciju sagatavoja Sabīne Zupa.

 

 

 

ĒRBERĢE

27.jūlijā Ērberģē jau devīto reizi notika Muižas svētki. Šogad šie svētki norisinājās vienlaikus ar “Sēlijas Vārtu godināšanas” pasākumu. Ar šo pasākumu simboliski tika atvērtas durvis tūristiem.

Ar Latvijas Lauku attīstības programmas atbalstu ir tapis jauns tūrisma maršruts “Sēlijas salas”. Tajā apvienoti 17 Sēlijas ciemi, kuros ļauts ielūkoties lauku cilvēku dzīvesveidā, tradīcijās, likteņstāstos un leģendās. Sēlijas salas veido 17 mazas, apdzīvotas vietas – katra ar savu unikālo tūrisma piedāvājumu. Katrā no tām ir kāds unikāls tūrisma piedāvājums, kas ļauj ielūkoties lauku cilvēku dzīvesveidā, likteņstāstos un leģendās. Katra no “salām” atšķiras ar savu tematiku: Dviete – vīnogu sala, Eglaine – atklājumu sala, Subates lievenīša stāsti, Asare – kāzu ambrāžu sala, Gārsene – bagātību sala, Zasa – mākslinieku sala, Dignāja – Daugavas divu krastu laipa, Kaldabruņa – trejdeviņu sajūtu sala, Birži – avotu sala, Sēlpils – zirgu sala, Elkšņi – kafejas labsajūtas sala, Sauka – baudu sala, Ritē – ciemos pie kičīgās omītes, Ērberģe – vārti uz Sēliju, Pilskalne – muižu zemju medus sala, Staburaga sala un Sece – makšķernieku un ūdens prieku sala.

Jaunais tūrisma maršruts tapis, atsaucoties uz sabiedrības tendenci meklēt autentisko un nesamāksloto. Projektu “Sēlijas salas” īsteno trīs lauku partnerības – “Lauku partnerība “Sēlija””, Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerība “Kaimiņi” un “Aizkraukles rajona partnerība”.

“Sēlijas Vārtu godināšana” sākās pēc pusdienlaika ar pulcēšanos pie Mazzalves pagasta pārvaldes, kur visi dalībnieki sēdās autobusā, lai dotos draudzīgā informatīvā ceļojumā uz vietu, kur sākas Sēlija – Sēlijas vārtiem netālu no Krastiem – un vienlaikus iepazītu un uzzinātu dažādus faktus par vairākām Mazzalves vietām. Vairākiem no biedrības “Ērberģietes” izplānotā maršruta dalībniekiem tā bija pirmā iepazīšanās ar Mazzalves pagastu, citiem – jauna faktu un detaļu uzzināšana par vietām, kurām ikdienas darba dunā paskrienam garām.

Biedrības pārstāves bija parūpējušās, lai brauciens uz ieplānotā maršruta pirmo pieturvietu būtu dzīvespriecīgs un jautrs, liekot pasažieriem minēt mīklas, un par katru atminēto mīklu varēja saņemt Mazzalves pagasta naudaszīmes “hānus”, ko pēc tam varēja likt lietā brauciena galamērķī – “Liellopu izsoļu namā”.

SIA “Liellopu izsoļu nams” saimnieks Kaspars Ādams iepazīstināja viesus ar izsoļu nama tapšanas vēsturi, dalījās stāstos par izsoļu gaitu, dažādām specifiskām niansēm, kas jāzina izsoļu dalībniekiem un laipni izrādīja pašu izsoļu namu. Pēc tam Kaspars vadīja vienu improvizētu izsoli, kurā solītāji balvā varēja iegūt Ērberģes muižas barona Hāna labumus. Izsoles dalībnieki varēja gūt aptuvenu priekšstatu, kā notiek izsole, kad tajā solīšanā par liellopiem sacenšas uzņēmēji no dažādām pasaules valstīm.

Pēc “Liellopu izsoļu nama” apskates un sacensības vairāksolīšanā izsolē maršruta dalībnieki devās pie raženā Zaķu ozola, kura brangais apkārtmērs ir 7 m un 48 cm resnumā. Tālāk ceļš veda uz Ērberģes dzirnavām, kur Vladislavs Ločs īsumā izstāstīja dzirnavu vēsturi un saimniecisko rosību agrākajos laikos. Jautrā atrakcijā bija iespēja ievingrināt roku improvizētā dzirnavu žurku sišanā.

Pēc dzirnavu apmeklējuma vasaras tveices nogurdinātie, bet arvien vēl rosīgie ekskursanti Mazzalves pagasta pārvaldes telpās tika cienāti ar pīrādziņiem un kafiju, lai pēc nelielas atpūtas pauzes, lēnā solī šķērsojot Marijas tiltu un satiekot muižas preileni, dotos tālāk uz Ērberģes muižu, kur turpinājās svinības.

Ērberģes muižas svētkus tradicionāli atklāja barons fon Hāns un muižas pašreizējais saimnieks Mazzalves pamatskolas direktors Aivars Miezītis, kā arī apsveikuma vārdus teica Neretas novada domes priekšsēdētājs Arvīds Kviesis, norādot, ka viņam allaž prieks viesoties muižā, jo šeit esot patīkama gaisotne, rūpīgi sakopta apkārtne un viesmīlīgi ļaudis.

Muižas teritorijā ikvienam interesantam bija iespēja piedalīties dažādās atrakcijās, kā, piemēram, ar riņķi trāpīt muižas lellēm, samest bumbas spaiņos un atbildēt uz dažādiem jautājumiem, lai tiktu pie balviņas, nogāzt ķegļus, sist improvizētas žurkas, ar bumbu trāpīt ar ūdeni piepildītām pudelēm, izkalt monētu, izgatavot grāmatzīmi un magnētiņu ar gaiļa veidolu, kā arī apskatīt Neretas novada 35 rokdarbnieču darinātu segu, ko par godu novada 10 gadu jubilejai darināja visu četru pagastu rokdarbnieces, un ērberģiešu darinātas segas un spilvenus. Garas rindas bija izveidojušās pie seju apgleznošanas, kur īpaši muižas mazākie apmeklētāji varēja izvēlēties sev tīkamāko sejas zīmējumu.

Savukārt koncertā Ērberģes muižas pagalmā uzstājās deju kolektīvi no kaimiņu novada – Valles vidējās paaudzes deju kolektīvs “Valle” un senioru deju kolektīvs “senValle”, kā arī jestrie muzikanti no Bauskas “Ziņģes brāļi”.

Šogad īpašu balvu par Mazzalves pagasta izdaiļošanu, rūpēm par glītu apkārtnes noformējumu, vienmēr krāšņiem ziediem saņēma dārzniece Zilgma Raupa.

Noslēguma akcents neiztrūkstoši ir muižas raganiņas darinātā Raganiskā dzira. ..un tad kopīga lustēšanās ballē.

Daiga Meldere.

 

 

 

ZASA

Emocijas mazliet nosēdušās, pastāstīšu, kā mums gāja Zasas - mākslinieku salas atklāšanas pasākumā.

Kad Zasa izstrādāja savu tūrisma produktu kā viena no Sēlijas salām, bija ļoti grūti izvēlēties, ko tieši likt šī produkta pamatakmenī. Bet, laikam jau esam trāpījuši desmitniekā, un tas bija labi redzams 3.augustā, pasākumā "Acis veras, atveras", kad Zasā visas dienas garumā un parka plašumā mūsu viesi tikās ar māksliniekiem, kuri uz dzirnavu logu slēģiem attēloja vietējās leģendas, dzirnavu logus pārvēršot brīvdabas galerijā ar pamatīgu pievienoto vērtību.

Zasas - Mākslinieku salas aprakstā minēts, ka šeit bieži rodas sajūta, ka tepat aiz ievu pudura glezno Klods Monē. Un 3.augustā tā nebija tikai sajūta, tā bija realitāte.

Viesi mazos pulciņos tērzēja ar māksliniekiem, kas ar saviem darbiem bija izvietojušies pie tiem Zasas objektiem, ar kuriem saistītas vietējās leģendas. Nudien nebija svarīgi, kādā valodā notika sarunas - vācu, franču, krievu, latviešu vai lietuviešu, jo mākslai ir viena valoda - tēlainība, un to saprot ikviens. Īpaši, ja no visām pusēm apņem skaistā parka ainaviskā burvība.

Vakarpusē visas leģendas atnāca uz amatniecības centru "Rūme" kopīgā vernisāžā. Tāpat, lai iepazīstinātu ar saviem pakalpojumiem un paši ar sevi, vakarā pievienojās visi mūsu tūrisma pakalpojumu sniedzēji - dzirnavnieks Hārdijs, "Nyx & Iris" īpašniece Anna, Sēlijas prasmju muzeja vadītāja Eva un lieliskais gids un novadpētniece Sarmīte. Vienkāršos, sirsnīgos stāstos, baudot vietējo kulināru sagatavotos gardumus un, klausoties maigi dūdojošās saksofona melodijās, kopīgi izgaršojām skaisto, vienojošo vakaru.

Nudien, nav iespējams un, nav arī nepieciešams izstāstīt visu, kas todien mūs darīja priecīgus kā mājiniekus, bet Zasas apmeklētājus - kā viesus. Uz Zasu ir jābrauc pašiem, vismaz uz 1 pilnu dienu. Klausīties, skatīties, baudīt, iedziļināties.

Ar sveicieniem no Mākslinieku salas - projekta "Sēlijas salas" vadītāja Daina Alužāne.

 

 

RITE

Stāsta Rites – “Ciemos pie kičīgās omes” salas koordinatore Aina:

10.augustā Ritē ciemos iešana sākās viesu mājā “Ceļinieki”, pie omes Aijas un opja Dzintara. Pasākums iesākās, nogaršojot svaigu maizīti, kopā ar omes Aijas lasītu piparmētru un melleņu mētru tēju un turpat nestu medu. Te pasākuma dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar maizes cepējām Intu un Egiju. Saimnieces pastāstīja savas maizes cepšanas noslēpumus. Ome Inta bija izcepusi “klasisko”saldskābmaizi, kā arī ar dzērvenēm, rozīnēm un sezama sēkliņām. Egija maizīti bija izcepusi nevis maizes krāsnī, bet gan elektriskajā cepeškrāsnī. Šīs zināšanas mūsu steidzīgajiem cilvēkiem lieti noderēs! Ome Aija bija izcepusi maizes krāsnī ābolu un drupaču plātsmaizes. Katram ciemiņam bija iespēja izcept savu maizes kukulīti, ko drīkstēja vest uz mājām.

Tālāk piestājām muzejā “Pumpuri”, kur varēja iepazīties ar senlietu kolekciju, ko savācis muzeja īpašnieks Jānis.

3.pietura - Stupeļu pilskalns, kuru iepazinuši, pasākuma dalībnieki pilskalna pakājē uz Lielā akmens varēja baudīt omes Valentīnas īpašās pankūkas ar gluži svaigu mājās vārītu ievārījumu.

Tālāk – uz “Muitniekiem”, kur saimniece Mārīte klātesošos iepazīstināja ar saviem mīluļiem zirgiem. Tā kā ķēvīte, kas parasti vizina pieaugušos, pašlaik ir “kumeļkopšanas” atvaļinājumā, pieaugušajiem nebija iespējas vizināties jaunās māmiņas mugurā, savukārt, ponijs Džonsons bija cimperlīgā noskaņojumā un ilgi slēpās no ciemiņiem. Toties - Emīls bija gatavs izvizināt pasākuma dalībniekus, un mazie kumeliņi bija ļoti draudzīgi un sabučoja ikvienu, kurš ļāvās! Klātesošiem tika arī pašas saimnieces un Prinča paraugdemonstrējumi.

5.pietura- gala stacija pie omes Valentīnas. Vispirms ome mūs iepazīstināja ar baznīcas vēsturi un pastāstīja par mūsu pagasta pirmo skolu. Katrs, kas vēlējās, varēja izbaudīt pastaigu pa “burvestību” pilno mežu, kā arī visus pārsteidza, ka telefoniem un internetam nav pilnīgi nekādas uztveršanas iespējas. Taču, tā kā nebija laika garlaikoties, visi par to tikai priecājās. Pēc tam tika piedāvāta silta, branga zupa kopā ar omes Intas un Egijas cepto maizīti. Kad vakariņas bija ieturētas, tie, kuri gribēja vēl izmēģināt savu roku picas un bulciņu cepšanā, devās līdzi Egijai uz virtuvi un aktīvi darbojās. Tad nu pie kafijas bija iespēja ikvienam nobaudīt picu, bulciņas kas tepat, pašu ceptas! Īpaši liels un salds pārsteigums – mājas torte saimnieces Egijas izpildījumā.

Tie, kas netika pie plīts, varēja uzballēt pie Skuju ģimenes muzikālā pavadījuma.

Gan lielie, gan mazie omes ciemiņi izmantoja iespēju nopērties pirtī un nopeldēties dīķī. Protams, kur pīrāgi un pirts, tur viesi nāk klāt… un vakarā mums pievienojās vēl 11 ciemiņi no Lietuvas, kas kopā ar mums baudīja pēdējā pieturā piedāvāto atpūtas un vēderprieku programmu.

Mēs, pasākuma organizatori, sakām paldies tiem, kas bija kopā ar mums visās pieturās, kā arī tiem dalībniekiem, kas pievienojās pēdējā pieturā. Paldies burvīgajai Skuju ģimenei. Paldies omēm Aijai, Intai, Valentīnai. Jaunajām saimniecēm - Egijai un Mārītei. Muzeja Jānim uc. rūķiem, kas mums palīdzēja.

Esam lepni, ka par Rites omīšu sarūpēto īso vasaras brīvlaiku dzirdējām tikai labus vārdus!

Pasākuma koordinatore Aina Guoģe.

 

 

 

PILSKALNE

Medus ceļš Pilskalnē.

Lauku partnerība “Sēlija” sadarbībā ar Aizkraukles rajona partnerību un Daugavpils un Ilūkstes novadu lauku partnerību “Kaimiņi īsteno starpteritoriālās sadarbības projektu “Sēlijas salas”, kas nozīmē tematisko tūrismu mazajās lauku apdzīvotajās vietās kā ekonomiskās un sociālās izaugsmes veicinātāju Sēlijā. Projekta aktivitātes notiek mazajās lauku apdzīvotajās vietās visā Sēlijas teritorijā, kopumā 17 Salās. Katrā Salā ir radīts tūrisma piedāvājums, kas nelīdzinās cits citam. Katra Sala nedaudz paver savas durvis, lai pavērtu priekškaru uz to unikālo, īpašo, kas katrai no šīm Salām ir raksturīgs.

Tā 16. augustā Pilskalnes pagastā interesenti tika aicināti doties pa t.s. Muižas zemju medus ceļu, kas sākās pie “Pāvuliņu” mājas ceļa gala. Lai iesildītos turpmākajam ceļam, medus ceļa gājēji Neretas novada novadpētniecības muzeja vadītājas Lidijas Ozoliņas vadībā dziedāja tematiskas dziesmas par bitēm un dravniecību, kā arī, Pilskalnes pagasta pārvaldes Ainas Vadzītes un kultūras darba organizatores Mirdzas Varekojas aicināti, devās jautrā rotaļā ar zaglīgā lāča notveršanu.

Pēc lustīgas izskriešanās tālāk viesi devās apmeklēt bišu dravu “Pumpuri”, kur māju saimniece Marija Šalna demonstrēja bišu produktu inventāru, bišu produktus, kā arī ikviens radošajā darbnīcā pagatavoja vaska sveci, ko vēlāk aizdegt Gricgales lūgšanu namā. Tāpat drosmīgākie, kas nebaidās no bitēm, devās apskatīt guļstropus. “Pumpuru” saimniece Marija pastāstīja, ka viņas aprūpē ir aptuveni 200 bišu saimju.

Nākamais posms medus ceļā bija bišu dravas “Pūteļi” apciemojums, kur viesmīlīgā saimniece Monika Pavloviča laipni uzņēma pasākuma dalībniekus savā saimniecībā, viesus sēdinot apaļā lapenē, kā ieejas karti dodot dziesmu lapu un sniedzot pareizu atbildi uz kādu no jautājumiem par bišu zinībām. Mājas saimnieks Broņislavs dalījās iecerēs nākotnes plānos par savu sapni saimniecībā reiz izveidot Bišu muzeju.

Kārtīgi padziedājuši un pacienājušies ar “Pūtēļu” saimnieces sarūpētajiem gardumiem, dalībnieki devās tālāk ceļā uz Gricgales lūgšanu namu, kur aizdedza “Pumpuru” saimniecībā izgatavotās bišu vaska sveces sēļu spēka slavināšanai. L.Ozoliņa sniedza arī nelielu ieskatu ēkas vēsturē.

Savukārt no lūgšanu nama ceļš “Sēlijas salu” dalībnieku grupiņu veda uz Gricgales medus saldās dzīves krogu – Medņu krogu, kura ilggadēja saimniece ir rakstniece un novadpētniece Lūcija Ķuzāne. Šeit viesus sagaidīja Pilskalnes saimnieču bagātīgi klāts galds gan ar sēļiem raksturīgo ēdienu batviņu jeb jauno biešu lapiņu zupu, gan pankūkas, gan dažādi citi gardumi. Keramiķe Zanda Ragele piedāvāja radošo darbnīcu “Katram savs māla medus pods”. Viņas prasmīgo roku vadībā gan liels, gan mazs varēja pagatavot kādu podiņu, trauciņu, ko pēc tam māksliniece noglazēs un apdedzinās, un pēcāk jau gatavu, izžuvušu varēs saņemt savā īpašumā.

Jolanta Albrehta savā radošajā darbnīcā mācīja no filca pagatavot biti. Daudzi pasākuma mazākie dalībnieki rūpīgi ar diegu un adatu sadiedza bites ķermenīti un ar šķērēm glīti safrizēja mazas bitītes.

Pasākums noslēdzās ar nelielu improvizētu teātri, kur dalībnieki varēja iejusties aktieru lomā, izspēlējot dažādus pasaku tēlus.

Informāciju sagatavoja Daiga Meldere.

 

 

 

DVIETE

Kad labības pļauja teju, teju būs beigusies, kad dārzi priecē ar dārzeņu un augļu pārbagātību, kad agros rītos Sēlijas ārēs gaisā jau jūtama rudens smarža, 24.augustā Dvietē – Vīnogu salā – notika aizraujošs pasākums – “Vīnogu draugu saiets”. Šis bija Dvietes kā Vīnogu salas tūrisma produkta atklāšanas pasākums, kurš notiek projekta “Sēlijas salas” ietvaros.

Kāpēc Vīnogu sala? Dviete ir bagāta, jo šeit no laika gala dzīvojuši čakli, radoši ļaudis. Viens no tādiem cilvēkiem ir bijis Pauls Sukatnieks, slavenais vīnogu tēvs, selekcionārs, kura mūža darbs ir bijis saistīts ar šo unikālo augu – vīnogu. Vīnoga ir “superaugs”, kuru var izmantot neskaitāmos veidos: ēst svaigas ogas, gatavot rozīnes, lai izmantotu kulinārijā, spiest sulu, gatavot vīnus, izmantot skaistumkopšanā, lietot kā ārstniecisku augu. Ka zināms, vīnogas aug ķekaros. Dviete ir ka vīnogu ķekars, kur katra odziņa ir ievērības cienīga un apbrīnas vērta Vīnogu salas tūrisma vieta.

“Vīnogu draugu saiets” aizsākās “Apsītēs”, P.Sukatnieka dzimtas mājās, kad visi apmeklētāji tika iepazīstināti ar Vīnogu salas tūrisma piedāvājumu. Atklāšanas uzrunas teica Latvijas Vīnkopju – vīndaru biedrības pārstāvji. “Apsītēs” ikviens interesents tiek iepazīstināts ar dižā selekcionāra dzīvi, radošo darbību, var uzzināt visu par P.Sukatnieka izveidotajām vīnogu šķirnēm. Mājas saimniece Vanda Gronska aizved uz mazu “paradīzes stūrīti” – “Apsīšu” mājas dārzu, kur acis priecē visdažādākie augi, krāšņākās puķes, protams, vīnogas, kur katrs mazākais zemes pleķītis tiek ar mīlestību kopts, racionāli izmantots, gaumīgi iekārtots. Par to varēja pārliecināties pasākuma laikā, kad “Apsīšu” dārzā rožu ziedu smaržas apreibināti visi priecājās par Rīgas Nacionālās operas un baleta mākslinieku sniegumu un neslēptu aizgrābtību baudīja zemes auglības spēka un vīna dieva Dionīsa deju. Ikviens apmeklētājs varēja piedalīties radošajās darbnīcās, lai izgatavotu sev rotas, izmantojot vīnogu motīvu. Ja netīk rotu gatavošana, uz mirkli varēja kļūt par gleznotāju un, gluži kā pasaulslaveni gleznotāji, iemūžināt savā darbā vīnogas vai kādu citu dārza krāšņumu. Šis pasākums ir nozīmīgs arī tādēļ, ka šogad tiek svinēta P.Sukatnieka 105.gadadiena. Par godu šim nozīmīgajam notikumam visi viesi, apmeklētāji tika aicināti nobaudīt svētku kliņģeri, iemalkot vīnu un izbaudīt dārza burvību. Šajā brīdī tika pārrunāti aktuāli sadzīviski jautājumi, satikti sen neredzēti radi, klasesbiedri, novadnieki, meklēti sponsori tālāko ideju realizēšanai. Par to, ka visus šeit kopā pulcē vīnogas, vēlreiz pārliecināja Dvietes amatierteātra dalībnieces, atklājot vīnogu ārstnieciskās un citas unikālās īpašības.

Kad steidzīgākie “Apsīšu” māju apmeklētāji visu jau bija aplūkojuši, raitā solī devās uz nākamo tūrisma objektu, kas atrodas vien nieka pāris soļu attālumā – mini zoodārzu “Vidzemnieki”, kur viesi varēja justies kā citā kontinentā nonākuši. Kuplā Glaudānu saime, šī zoodārza veidotāji, katru ciemiņu mīļi sagaidīja, tika izzinātas un piepildītas visas vēlmes. Šeit varēja redzēt eksotiskus putnus, dzīvniekus, arī pabarot tos (protams, ar saimnieku atļauju). Par to, ka “Vidzemniekos” īpaši tiek domāts par apmeklētāju labsajūtu, ērtībām, liecina plašais rotaļu laukums, kur lielāki un mazāki draiskuļi varēja izbaudīt visdažādākos priekus. Bet pāri visam ir pārdomāts, aizraujošs, sulīgs un bezgala interesants zoodārza saimnieces Olgas Glaudānes stāstījums par katru zoodārza dzīvo radībiņu. Šeit ir izjūtama ģimenes vienotība, spēks, darba tikums.

Pēc tam ceļš veda nobaudīt vīnogu ķekara visgaršīgāko vīnodziņu – apmeklēt piemājas saimniecības “Ozolāji”, kur saimnieko Stapkeviču ģimenes, lolojumu – Dvietes īstā lauku saldējuma ražotni. Saldējuma gatavošanai sastāvdaļas tiek izmantotas no pašu audzētā, ražotā. Saldējuma mājiņā pasākuma laikā viskaprīzākais ēdājs varēja izvēlēties saldējumu savai gaumei: plombīru, upeņu, zemeņu, šokolādes, cigoriņu saldējumu. Bet īpašais piedāvājums šeit ir saldējums “Dvietes vīnodziņa”, tas ir biezpiena saldējums ar rozīnēm un vīnogu marmelādi. Atbraucot uz “Ozolāju” un “Bundzinieku” mājām, ikviens viesis varēja justies īpaši gaidīts, jo katrs tika aicināts nogaršot saimnieces Daces sietos māju sierus un degustēt saimnieka Laura gatavoto māju vīnu. Šis vīns ir īpašs, jo gatavots no P.Sukatnieka izveidotās vīnogu šķirnes “Dvietes zilā”. Kā apgalvo apmeklētāji, saldējums, siers, vīns ir īsts meistardarbs, ar lielu “pievienoto vērtību”. Baudot saldējumu, varēja aplūkot piemāju saimniecību apkārtni, kur dabā valda miers, klusums, ja paveicas, var redzēt savvaļas zirgus. Arī saimnieku Daces un Laura Stapkeviču gaumīgi iekoptais daiļdārzs radīja vēlmi ašāk tvert pēc fotoaparāta, lai piemiņai iemūžinātu burvīgos skatus. Ne velti šo māju saimnieki neskaitāmas reizes ir saņēmuši apbalvojumus par savu sakopto sētu, neizsīkstošo enerģiju, radošumu, uzņēmīgumu.

Izbaudot saulaino dienu, apmeklētāji devās nobaudīt vēl vienu ogu ķekarā – Dvietes novadpētniecības materiālu krātuvi, kur viesus ļoti laipni uzņēma Ērika Kunce. Šeit ikviens varēja pārliecināties par to, ka tāpat kā vīnoga ir vissenākais ziedaugs, ko cilvēks iemācījās izmantot, tā arī Dviete ir vissenākā apdzīvotā vieta, jo šeit ir bijusi senākā iedzīvotāju apmetne. Te var uzzināt Dvietes vēsturi, uzzināt vairāk par ievērojamākajiem dvietiešiem, aplūkot neoficiālo Dvietes ģerboni, kurā, protams, arī attēlotas vīnogas.

Tālākais ceļš viesus aizveda uz Dvietes parka nostūri, kur nevienam gājējam, braucējam nevar palikt nepamanīta vēl viena vīnodziņa – Dvietes muiža. Arī šeit, tāpat kā “Apsītēs”, saimnieko cilvēks ar neizsīkstošu enerģiju, unikālām idejām, prasmi pārliecināt un iedvesmot citus – Vanda Gronska. Muižā varēja izbaudīt senlaiku auru, priecāties par katras muižas telpas savdabīgo noformējumu, pārliecināties par to, ka vīnogu motīvs telpu noformējumā arī ir interesants. Kā īpaša rozīnīte ir muižas mansards, kas apmeklētājus aicina novērtēt burvīgo apkārtni. Ja rodas iedvesma, ir iespēja unikālos skatus atainot gleznās, jo ir pieejami arī molberti. Muižas ēka ir atvērta dažādiem pasākumiem, mākslas plenēriem un citām aktivitātēm.

Pasākuma noslēgumā Dvietes parka estrādē visus priecēja Ilūkstes novada Kultūras un tūrisma aģentūras rīkotais koncerts, kurā jestru deju soli izbaudīt lika Dvietes, Pilskalnes un Jaunjelgavas vidējās paaudzes deju kolektīvi. Ar labpatiku klausīties un dziedāt līdzi lika Eliānas, Danas un Evelīnas dziedājums, atcerēties labi zināmas dziesmas palīdzēja Rubenes pagasta sieviešu vokālais ansamblis “Kantilēna”. Vērojot tik jautru uzstāšanos, laiks paskrēja nemanot. Lai arī pasākumi baudīti visas dienas garumā, no rīta līdz pat vakaram, pierādījums tam, ka skatītāji nevēlējās doties projām, bija grandiozas ovācijas, aplausi un saucieni: “Atkārtot!”

Pat daba priecājās līdz ar dvietiešiem, tuvākiem un tālākiem ciemiņiem, dāvājot tik pasakaini siltu un saulainu dienu, kad katrs varēja atrast savai gaumei un interesēm atbilstošāko vīnodziņu. Paldies par atsaucību!

Esiet laipni aicināti nobaudīt Dvietes vīnogu ķekara lielākās, saldākās un gardākās ogas! Dviete – Vīnogu sala – gaida ikvienu un neļaus vilties!

Informāciju sagatavoja Lāsma Šeršņova.

 

 

 

ELKŠŅI

Projekts “Sēlijas salas”vērsts uz mazo ciematiņu tūrisma potenciāla apzināšanu un parādīšanu. 31. augustā arī Elkšņi kļuva par salu, kura pulcēja daudzus apmeklētājus vilinot ar smaržu, garšu, skaņām. Tiem, kas bija kartupeļu talkās, atliek tikai skatīt bildes un klausīties mūsu stāstos.

Sākumā viesiem bija jāpulcējas pie Elkšņu skolas. Rudīte Urbacāne ar palīgiem bija sagatavojusi uzdevumus, pārsteigumus un izsmeļošu stāstījumu par Elkšņu, skolas vēsturi, senvēstures un dabas apskates objektiem, jaunākajiem VIG projektiem. Visi apmeklēja 10 kontrolpunktus, pusotras stundas laikā veicot nelielu pārgājienu. Dalībnieki bija gan vietējie, kam interese vairāk uzzināt par savu ciematu, bet vairāki desmiti viesu bija no citurienes: Viesīte, Sauka, Lone, Aknīste, Kūkas, Koknese, Aizpute. No ierakstiem viesu grāmatā: Esmu pirmo reizi Viesītes novadā/Esmu pirmo reizi skolā, kur mācījušies mana mamma, vecmamma, vectēvs/ Dzīvojam tepat Aknīstē, bet Elkšņos esam pirmoreiz!

Liels pārsteigums, ka no skolas 2.stāva loga var redzēt Kņāvu pilskalnu - ainaviski skaistāko un enerģiski spēcīgāko Sēlijas vaļņa pilskalnu, kas iekļauts Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. 2016.g.VIG uzstādīja akmeni ar iekaltu pilskalna vārdu. “Akmens, kas sasaucas pāri gadsimtiem” - šādu vērtējumu devis arheologs Juris Urtāns Elkšņu graudberzim, kas tagad novietots izvesto elksniešu piemiņas vietā un glabā atmiņas par iekarotāju izpostītajiem mājokļiem. Skolas veranda, kas ikdienā netiek izmantota, šajā pasākumā atvēra durvis uz gleznaino skolas dārzu un atklājās kā lieliska sajūtu treniņa un pozitīvo emociju vieta.

Savukārt, skolas absolventa A.Eglīša Elkšņiem atstātais mantojums –latviešu trimdas gleznotāju gleznu galerija skolas zālē, ir emocionāli uzrunājoša un mākslinieciski vērtīga. Arī to noteikti ir vērts apskatīt, ja esat Elkšņos.

Pēc pārgājiena viesi pulcējās Elkšņu kultūras nama estrādē, kur norisēja kūkojamā pēcpusdiena. Visiem bija pieejams Elkšņu labumu galds – 5 veidu kafejas no ALĪDAS kafejas, ķiploku grauzdiņi no pašceptas maizes, Bārduļu ģimenes supergardie marinētie gurķi un, īpaši bērnu priekam, atčāpojis cukurgaiļu nesējs ezis.

Kūku konkursam bija pieteikušās 10 cepējas, un visu apskatei bija izliktas viņu ceptās kūkas – viena par otru skaistāka un kārdinošāka. Konkursa īpašais nosacījuums- kūku receptēs pievienot kafeju ALĪDA. Kamēr konkursa dalībnieces nervozēja, izlocīt kājas šīberēšanā un līdzi dungot varēja Zaļā Galma kapellai.

Bija arī galds ar mājās vedamiem Elkšņu salas ražojumiem – kafeja, medus, auduma iepirkuma somas, pērļotas smukumlietas. Kultūras namā varēja apskatīt nelielu daļu no rokdarbu pulciņa ”Savam priekam” skaistumlietām. Zālē tika demonstrētas prezentācijas par Elkšņu tūrismu un ļaudīm, Kafejas Fabriku un “svaigās” pasākuma bildes. Fotogrāfe centās noķertos kadrus nodot tehniskajiem puišiem, kuri operatīvi visu salika skatāmā veidā. Pie reģistrācijas katram tika izsniegtas 3 “zelta” ozolzīles, ar kurām varēja balsot par sev tīkamāko kūku. Kūku degustācija, protams, bija pasākuma kulminācija, jo tik daudz aizrautīgus un apmierinātus cilvēkus reti nākas redzēt.

Kūku cepējas sārtiem vaigiem centās mazos gabaliņus salikt uz šķīvjiem, uzklausot komplimentus, patiesu sajūsmu un atzinību. Kāds bija gatavs katru dienu ēst tādas kūkas, kāds beidzot bija atradis savu ideālo Dzimšanas dienas kūku, kāds smēlās iedvesmu pats izmēģināt nogaršoto recepti. Visas receptes var atrast kafejas Alīda mājaslapā (www.kafejaalida.lv). Žūrijai nācās krietni palauzīt galvu, kā novērtēt katru kūku, iedodot tai atbilstošāko nomināciju. Pēc balsojuma rezultātiem labākās kūkas godalga tika klasikai- Ingrīdas Levinskas ceptajai “Ozolu iecienītajai”. Bet pirmās trīs vietas šķīra tikai viens punkts!

Visas kūku cepējas saņēma balvas un ziedus, bet galvenā balva – dārza dekors -ozolzīle tika Ingrīdai Levinskai. Ļoti ceram, ka pasākums būs laba reklāma kūku cepējām.

Notika arī konkurss par Elkšņiem, kurā uzmanīgākie tika pie labām balvām. Apskatei tika izlikts vides objekts – metāla ozolzīle ar galda piederumiem vēja zvanu izskatā.

Pasākuma organizatori un apmeklētāji dalās dienas iespaidos:

Rudīte Urbacāne: “Pozitīvām emocijām piepildīts pasākums visas dienas garumā. Labi izplānots, pārdomāts, lieliski izmantots viss labais, kas Elkšņu centrā ir. Labs komandas darbs. Man pašai vislabāk patika pasēdēšana verandā saulrietā, kad cilvēki jau bija projām, video prezentācijas skatīšanās kultūras namā, jaunais vides objekts - ozolzīle! Ir svarīgi dot iespēju cilvēkiem satikties, dalīties ar paveikto, saturīgi pavadīt sestdienas pēcpusdienu kustībā, brīvā dabā, sakoptā apkārtnē, iespēju robežās saglabātā kultūrvidē; saglabāt novadpētniecības materiālus, padarīt tos vairāk pieejamus apmeklētājiem, turēt skolu un atmiņu istabu atvērtas, veidot kvalitatīvāku ekspozīciju.”

Indra Saturiņa: “Noteikti jādomā, lai nākamgad būtu līdzīgs pasākums. Cilvēkiem patika.”Dainis Černauskis: “Lieliska iespēja satikt cilvēkus un labā atmosfērā parunāties.”Jolanta Kovnacka: “Esam ieraudzījuši, ka kopā varam lielas lietas paveikt. Elkšņi bagāti ar cilvēku labvēlību, viesmīlību un vēlmi būt atbalstošiem. Paldies visiem, kuri rūpējās par apkārtnes sakopšanu, pasākuma gaitas noorganizēšanu un tehnisko jautājumu risināšanu. Varam lepoties un būt gandarīti, ka mums ir sanākuši nepiespiestas gaisotnes, laba noskaņojuma un labu laika apstākļu lutināti Kafejas un Kūku svētki.”

Informāciju sagatavoja Jolanta Kovnacka.

 

 

SECE

30.augustā projekta „Sēlijas salas” ietvaros tika atklāta Sece - Zivju sala.

Secē izvēlēta makšķerēšanas, zivju un ūdeņu tēma, kas īpaši piemērota vasaras pavadīšanai, īsi pirms skolas un darbu jaunā cēliena sākuma.

Iepazinušies caur stāstu un demonstrāciju ar Daugavā sastopamo zivju sugu daudzveidību, pasākuma jaunākie un arī jau pieredzējušie apmeklētāji iesaistījās kopīgā makšķeru gatavošanas meistarklasē, izmantojot dabā atrodamus un otrreiz lietojamus materiālus - vīna un alus pudeļu korķus un lazdu rīkstes, tādējādi popularizējot arī “zero vaste” principus.

Arī šūšanas meistarklase, kur varēja uzšūt daudzkārt lietojamus maisiņus beramo produktu iesaiņošanai, lieliski sasaucās ar iepriekš minētā dzīvesstila veicināšanu, kā arī guva atsaucību sieviešu kārtas apmeklētāju vidū.

Pašu gatavotās makšķeres lieti noderēja, dodoties gādāt galveno pamatproduktu vakariņās plānotajai zivju zupai. Kamēr aizrautīgākie makšķernieki rūpējās par zivju lomu, citi gatavoja pārējās zupas sastāvdaļas. Kopīgi uz dzīvas uguns vārīta, zivju zupa garšoja neaizmirstami lieliski.

Izzinošā ekskursijā pa Daugavu līdz pat Pļaviņu hidroelektrostacijai aicināja kuģīša “Vīgante” kapteinis, kura aizrautīgais stāstījums par Daugavā mītošajām zivju sugām, īpaši samiem, kurus varēja apskatīt arī dzīvus, neatstāja vienaldzīgu nevienu pasākuma dalībnieku.

Taču vislielāko atsaucību neapšaubāmi guva iespēja iemēģināt spēkus braucienā ar SUP dēļiem. Prasmes un līdzsvaru pārbaudīja un trenēja gan lieli, gan mazi.

Brīnišķīgi darbīgās dienas noslēgumā klātesošos priecēja saksofonu dueta “Muskatrieksts” mūziķi, sniedzot koncertu saulrietā uz Daugavas – kuģīša “Vīgante” klāja. Neatkārtojamā Daugavas ūdeņu akustika pastiprināja saksofona maģiskā skanējuma burvību un sniedza neaizmirstamu baudījumu gan ausīm, gan dvēselei.

Dalībnieku sirsnīgie pateicības vārdi par jauko vasaras noslēguma pasākumu sniedza gandarījumu un sildīja organizatoru sirdis vēl vairākas dienas pēc notikuma.

Kopumā pasākumu apmeklēja vairāk kā piecdesmit dalībnieku.

Informāciju sagatavoja Gundega Zarāne.

 

 

 

DIGNĀJA

Vai Tu jau šovasar iepazini, izbaudīji un izgaršoji “Divu krastu laipas salu - Dignāju?” Vai Tu zini, ka Dignāja ir laipa uz pagātni, tagadni un nākotni. Laipa, kas savieno Latgali ar Sēliju. Izcila vieta, kur baudīt Daugavas ainavas no Sēlijas krasta.

Ieva Jase: “Biedrība “Ūsiņš” viesiem piedāvā izjādes ar zirgiem. Stallī šobrīd dzīvo 27 zirgi. Daļa no tiem ir sporta zirgi, daļa – privātie. Nodarbojamies ikdienā ar jāšanas sportu, treniņiem. Katru gadu ir pa 5 – 7 nometnēm. Gan zirgmīļiem, gan sportistiem. Tūristiem varam piedāvāt nakšņošanu līdz 15 cilvēkiem un vizināties gan ar ponijiem, gan lielajiem zirgiem līdz 10 cilvēkiem, un apskatīt tīri saimniecību.”

Pāri Daugavai var tikt ar vienu no retajiem ūdens prāmjiem – pārceltuvēm. Pārceltuve “Līvāni-Vandāni” ļauj viegli nokļūt no Latgales Sēlijā, un otrādi. Pār Daugavu tiek celti gan cilvēki, gan mašīnas. Arī mazāki busiņi.

Saimniecībā “Cielavas” iespējams iegādāties un baudīt dārzeņus no vietējiem zemniekiem. Dārzeņus un kartupeļus audzē 50 ha platībā. Tie lieti noder arī zupas vārīšanai uz ugunskura.

Pie Dignājas skolas ar aktīvo atpūtu var nodarboties ģimenes ar bērniem: spēlēt basketbolu, volejbolu un futbolu, izkustēties āra trenažieros un doties pastaigā pa mazo “’Meža kaķi”. Pieejama arī šķēršļu josla un baskāju taka.

Skaistā vietā pie Daugavas krasta atrodas Dignājas evaņģēliski luteriskā baznīca. Ik pa laikam šeit tiek rīkots arī kāds koncerts. Baznīcas iekštelpas iespējams aplūkot par ziedojumiem.

Dignājas tuvumā atrodams senais sēļu pilskalns. No pilskalna paveras skaists skats uz Daugavu. Tā pakājē atrodas atpūtas vieta “Grantsbedres”, kurā saimnieko jostu audēja Valija Fkandere.Valija Flandere: “Atbraucot šeit, jūs varat uzcelt telti, iekurināt ugunskuru, pēc tam varat aiziet pazvejot un uzvārīt sev zivju zupu, vai arī iepriekš vienojoties – es varu izvārīt zupu. Tūrisma sezona man sākas no 1. maija līdz 1. oktobrim. Ir saimnieka saglabāta maza smēdīte. Ir 1. pasaules kara ierakumi, 2. pasaules kara ierakumi.”

Mototrasē “Slīterāni” iespējams doties treniņa izbraucienos ar motocikliem vai velosipēdiem. Šeit trenējas sporta klubs “x99/Slīterāni”, un notiek gan vietēja, gan starptautiska līmeņa sacensības.

Dignāja uztverama kā laipa gar Daugavas malu, kas sākas Vandānos. Vandāni izveidojies kā jaunais pagasta centrs, kurā pieejams veikals un Dignājas pagasta pārvalde. Par ciema atpazīstamības simbolu kļuvusi iedzīvotāju sakoptā Naftas bāze, kas pārtapusi par mākslas telpu, un sakoptās pagasta pieturas. Par populāriem pasākumiem Dignājā kļuvuši Daugavas svētki un Zolītes čempionāts.

2019. gada 31. augusta rīts Dignājā sākās rosīgi! Tūlīt, tūlīt sākies “Ekspedīcija pa Jēkabpils novadu!” un galvenais notikums būs projekta “„Sēlijas salas” - tematiskais tūrisms mazajās lauku apdzīvotajās vietās kā ekonomiskās un sociālās izaugsmes veicinātājs Sēlijā”, (projekta identifikācijas Nr. 17-00-A019.332-000001) pasākums “Videoekspedīcija – iepazīsti Divu krastu laipas salas – Dignājas tūrisma piedāvājumu!”

Dalībnieki tiek sagaidīti Dignājas skolas teritorijā pie “Cirkužu sajūtu takas”, kur saņem skolas teritorijas karti un piedzīvojums var sākties! 1. posms – jāpārvar “Cirkužu sajūtu taku”, tas nozīmē, ka pēdas tiek pie masāžas. 2. posms – šķēršļu josla, 3. posms – meža kaķis! Ir iespēja pārbaudīt savu fizisko sagatavotību un izbaudīt rāmo dabu. Un Tu jau esi nonācis parkā, lai atvilktu elpu un iepazītu Dignāju!

Ir iespēja apskatīt gleznotājas Baibas Daģes gleznas, jostu audējas Valijas Flanderes tautiskās jostas, cimdus un zeķes, grīdas paklājiņus, iepazīt fotoizstādē biedrības ”Ūsiņš” zirgus, apskatīt un iepazīt Dignājas, baznīcas un pārceltuves vēsturi cauri gadu desmitiem un simtiem, ko sarūpējusi muzejistabas “Laipa” vadītāja Inta Stroža, bioloģe un sertificēta dziedniece Melita Svilpe piedāvā iegādāties unikālas ziedītes un uzlējumus, kuru augi ir ievākti tepat Dignājā, piemēram, Deviņvīruspēka uzlējumam augi tiek lasīti tepat Dignājas pilskalnā!

Videoekspedīcija! Tālākie dalībnieki ir ieradušies no Cesvaines, Daugavpils, Subates, Jēkabpils puses, noskatoties video par “Divu krastu laipas salu - Dignāju”, ir pārsteigums – “jums tas meža kaķis ir tikai nesen, ja? Nē, jau kādus 3 gadus. Cik interesanti! Mēs te bijām uz teātra izrādi, bet nezinājām, ka tepat blakus ir kas tāds!” vai arī – “O, tās “Grantsbedres” ir forša vieta, vajag iegaumēt!”, “video taču būs atrodams arī internetā? Protams!” Pēc video noskatīšanās tika pārbaudītas dalībnieku zināšanas par Dignāju – piemēram, kāds ir Dignājas senais nosaukums?, cik celtuves Dignājā bija " ulmaņlaikos"?, kādas ir 3 Dignājas pamatvērtības, kas attēlotas Vandānu centrā, uz gleznām?, vieta Dignājā kur kaļ un vārās? Izrādās, ka jautājumi ir āķīģi, pat vietējie dignājieši nezina atbildes uz visiem jautājumiem! Pusdienlaiks! Pēc videoekspedīcijas un viktorīnas ir nopelnītas pusdienas – gardā “Dignojīšu zupa”, ko pagatavojusi saimniece Valija un Dzidras piparmētru tēja, kas vārīta no turpat no augošajām piparmētrām garšaugu dārziņā.

Gaidīsim Jūs ciemos Dignājā – Daugavas divu krastu laipas salā!

Video par “Divu krastu laipas salu – Dignāju” iespējams noskatīties šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=gzPaixSPlSs&feature=youtu.be

Biedrības “Cirkuži” vārdā Inga Stūrmane,  Video Kaspars Sēlis

 

 

ASARE

Kāzas Asarē iekš hercoga Jēkaba.

Vai jūs zināt, ka hercogs Jēkabs 1667. gadā iesāka projektu - jauna tirdzniecības kanāla izveidi, kas savienotu Daugavas un Lielupes baseinus, ļaujot pārvadāt preces no mūsdienu Baltkrievijas uz Kurzemes piekrastes ostām? Šo un vēl citu informāciju 2019. gada 21. septembrī Aknīstes novada Asarē varēja uzzināt visi klātesošie, jo tad norisinājās projekta “Sēlijas Salas” ietvaros izstrādātā tūrisma piedāvājuma prezentācijas pasākums. Asare šajā sestdienā kļuva par kāzu ambrāžu salu. Kāzu rīts bija apmācies, lietains, nemīlīgs, tomēr rudens ir kāzu laiks. Lietus un vējš nevar būt par šķērsli tādam brīnišķīgam notikumam, kur tiek iesaistīts pats hercogs Jēkabs, viņa kundze, kalpones, jaunais pāris, īsts kāzu muzikants, čigānietes un kāzu viesi.

Par spīti laika apstākļiem jau īsi pirms plkst. 11.00 pie Asares baznīcas pulcējas prāvs ļaužu pulciņš, lai sagaidītu jauno pāri un piedalītos dažādās ambrāžās, ko piedāvāja Asares amatierteātra dalībnieki režisores Lauras Čāmānes vadībā. Pēc mirkļa kāzu viesi - pasākuma dalībnieki ieņēma labākās vietas baznīcas solos. Skanot brīnišķīgai ērģeļu mūzikai, baznīcā nāca jaunais pāris hercoga Jēkaba un viņa svītas vadībā. Mirklis bija burvīgs, sajūtas kā īstās kāzās…

Pēc neliela ievada un iepazīšanās ar hercogu Jēkabu un viņa saimi vārds tika dots Asares luterāņu baznīcas draudzes loceklei Gitai Liepai, kura klātesošos iepazīstināja ar baznīcas vēsturi, pieminot arī citus interesantus faktus. Kāzās, kā jau kāzās- kopbilde, apsveikuma vārdi, pēc kuriem hercogs aicināja doties nelielā ceļojumā uz viņa mūža lielāko sapni – kanālu, pa kuru kuģot no Austrumeiropas līdz pašai Baltijas jūrai (sapni hercogs tā arī nepiepildīja, bet šobrīd Asares pagastā tūristiem ir apskatāms hercoga kanāla fragments).

Pie hercoga Jēkaba kanāla jaunā sieva un vīrs tika iesēdināti laivā, kuru piedāvāja biedrība “Sēlijas laivas”. Notika jaunā pāra simboliska izvizināšana, laimes atslēgas atrašana un citas kāzu izdarības. Te arī katrs no pasākuma dalībniekiem ieguva sīkāku informāciju par hercoga Jēkaba nodomiem, sākot būvēt šo kanālu. Visi interesenti varēja nofotografēties pie kuģa, papildinot savu tēlu ar hercoga ūsām, cepuri un hercogienes saulessargu. Valdīja īsta kāzu atmosfēra, skanot akordeona mūzikai, līņājot smalkam lietutiņam - dažs pamanījās uzdejot, cits -uzdziedāt.

Tālāk ceļš veda atpakaļ uz Asares parku, kur visus pasākuma dalībniekus sagaidīja rudenīgi izrotāti kāzu goda vārti. Un atkal….pa parka aleju raitā, svinīgā solī nāca jaunais pāris, hercogs Jēkabs ar kundzi un pavadošā svīta. Goda vārtos, kā jau goda vārtos, īstas čigānietes, kuras izzīlēja nākotni jaunajam pārim, lika atrādīt deju soļus, mēģināja apvārdot sanākušos viesus. Īsta kāzu ambrāža. Kā jau īstās kāzās visi tika lūgti uz kopīgu cienastu muižas parkā.Par cienastu parūpējusies godu saimniece - Darja Strazdiņa. Viņa bija izvārījusi karstu, kūpošu zupu un izcepusi lielu, baltu lauku torti, kuras virsmu rotāja divi balodīši. Gardi un skaisti bezgala! Pēcāk sekoja teatrāli rituāli un ieteikumi jaunajam pārim, veiksmīgai kopā dzīvošanai. Foto sesija Asares muižas parkā hercoga Jēkaba stilā, ģimenes koka stādīšana, jaunā pāra pirmais valsis, tika izspēlēta līgavas zagšana un izpirkšana, mičošana un dejas visiem pasākuma dalībniekiem muzikanta Andra Jaudzema vadībā.

Paldies pasākuma galvenajai virsdiriģentei Santai Šmitei, Asares amatierteātrim un viņu režisorei Laurai Čāmānei, Gitai Liepai par izzinošo stāstījumu, paldies goda saimniecei Darijai Strazdiņai un viņas palīgiem. Liels paldies kāzu muzikantam Andrim, kurš lietainos laika apstākļos prata iziet no situācijas, Madarai Ozoliņai par brīnišķīgo ērģeļu mūziku. Pateicamies Lāsmai Prandei par kāzu bildēšanu! Un protams vislielākais paldies visiem pasākuma apmeklētājiem, kuru bija prāvs pulks. Ceru, ka šis “Sēlijas Salu” pasākums padarīja drūmo, lietaino dienu saulaināku. Zinu, ka katrs no mums ieguva, uzzināja ko jaunu. Uz tikšanos citreiz, Asares kāzu ambrāžu salā!

Asares salas vārdā Kristiana Kalniete.

 

 

BIRŽI

Laika prognoze nebija iepriecinoša. Drēgnu lietus lāšu pavadīti cilvēki nāca uz Biržu tautas namu.

Sagaidījām pasākuma dalībniekus, centāmies kliedēt pelēkās dienas noskaņu. Pēc reģistācijas sekoja cienasts- silta tēja, kafija, siers un plātsmaizes.

Muižas madāma iepazīstināja ar Biržu vēsturi. Stāstītajā bija daudz interesantu un iepriekš nedzirdētu faktu.

Bērni krāsoja Biržu apskates objektus – akmeni, avotus,baznīcu, ūdensdzirnas, u.c.

Senlietu izstādē lietas varēja apskatīt, aptaustīt un piedalīties konkursā,,Uzmini, kas tas ir?,,

Pasākums norisinājās dienā, kad visā pasaulē stādīja kokus. Mēs iestādījām Laimes koku – ābeli. Tā pavasarī priecēs skaistiem ziediem, bet rudenī dāvās ābolus. Sarkanas un zaļas lentas sējām kokā –lai piepildās visas mūsu vēlēšanās.

Lietus mitējās un pasākuma dalībnieki varēja braukt zirga pajūgā ar kučieri. Devāmies uz Biržu dižakmeni –spēka un enerģijas avotu. Akmeni, kuram līdz 1980. gadam bija pamanāma tikai neliela daļa. Ļoti, ļoti sen šis akmens droši vien ir atnācis šurp ar šļūdoni. Vēsture klusē, bet iespējams uz akmens ir sēdējis Napoleons vai kāds franču armijas karavīrs, Jānis Akuraters pa ceļam uz skolu vai no skolas.

1983.gadā, atrokot zemi, skatam pavērās akmens milzīgie apmēri: augstums 2,80 metri , apkārtmērs 12,80 m, tilpums 22m3, svars 57 tonnas .

Katram dalībniekam tiek akmens amulets, ar kuru jāpieskaras pie lielā akmens un jāiedomājas vēlēšanās. Teiku par akmeni sarakstīja Biržu pamatskolas 7.klases skolniece Alise Ruža. Viņai pasniedzām pateicību par interesanto sacerējumu.

Tālāk ceļš veda uz veselības un veldzējuma avotiem , kuri atrodas blakus muižas ēkai. Te atrodas arī Biržu ūdensdzirnas, kuras atjaunotas un tur iekārtots viesu nams. Pagalmā aug valsts nozīmes dižkoks- lapegle, tās apkārtmērs 3,21 m.

Podvāzes upes krastā atrodas Biržu Zeltenes avots un Saules avots. Teika vēstī, ka pie avota katru rītu mazgājusies Biržu Zeltene. Reiz pavasarī , ziedošo ievu baltums un smarža apreibinājusi jaunavu tik stipri, ka viņa pakritusi un sākusi raudāt. No viņas asarām izcēlies avots.

Par Saules avotu teika vēstī, ka Podvāzes upes krastā raudājusi kāda meitene , kurai bijusi slima māmiņa. Sirms vīrs, kurš gājis garām, tanī vietā licis izplūst avotam ar dziedinošām spējām. Meitenes māmiņa kļuva vesela. Tā šis avots ticis turēts par svētu, jo ļaudis nu ticēja, ka ūdens var izdziedēt.

Apkārtnes cilvēki jau kopš seniem laikiem nāk un brauc pēc ūdens uz avotiem.

Izpildījām dažādus rituālus. Mazgājām rokas un seju avota ūdenī, lai gūtu skaistumu, možumu veselību, izturību. Cieši apskāvām Biržu rūķi, lai tas dotu atļauju iet pāri Podvāzes tiltam.

Skanēja dziesma ,,Zaļā krūze,, un ,,Palaid puķīti pa dambi,,. Katram dalībniekam bija iespēja paņemt ar Saules vai Biržu Zeltenes avota ūdeni pildītu pudeli. Krēsloja. Ar aizdegtiem lukturīšiem devāmies uz Svētās Annas Biržu evanģēlisko baznīcu-garīguma avotu. Te, sveču liesmiņu sildīti, klausījāmies Rīgas mākslinieču Velgas Polinskas (vijole) un Natālijas Meļņikovas (akordeons) sagatavoto priekšnesumu. “Aizkustināja līdz sirds dziļumiem”- vārdi,kas skanēja pēc koncerta. Diena tuvojās noslēgumam. Lukturīšu gājiens turpinājās uz Biržu TN, kas bija lāpu un lukturīšu ieskauts. Uz ugunskura burbuļoja Biržu īpašā zupa.

Cienājamies un pārrunājam dienas iespaidus.

Birži ir vēsturiskiem notikumiem bagāta sala. Hercogs Jēkabs te lolojis diženus plānus. Šo to arī īstenojis. Napoleona karaspēks te staigājis. Latvijas brīvības cīņu dalībnieki un dzejnieki Biržos savas darbošanās pēdas atstājuši. Avoti, avoti, avoti –vēstures, dzejas, ticības, varas un tīra dziedinoša ūdens avoti.

Biržu avotos var remdēt slāpes pēc ūdens, garīguma, enerģijas, spēka, veselības un prieka.

Atliek piestāt un doties piedzīvojumā, uzmeklējot savus avotus.

Vija Pazuha.

 

 

EGLAINE

22.septembra rītā Eglainē tika atvērti jauni vārti uz jauniem ceļiem un neceļiem, uz jauniem skatupunktiem, no kuriem iepazīt kluso, nezināmo salu. Viena no 17 īpašajām vietām Sēlijas salu arhipelāgā, kurā aiz katra pagrieziena pavīd nezināmā valdzinājums.

22.septembris. Svētdiena. Projekta “Sēlijas salas” tūrisma piedāvājuma prezentācijas pasākumā “Atbalss salās” saklausāmās norādes ved cauri ciemam, šķeļot laikapstākļu drūmo noskaņojumu ar atklāšanas prieku. Velosipēdus nomainām ar auto, un dodamies iepazīt Atklājumu salu.

Tikšanās vietu mainīt nedrīkst! Eglainē tas bieži vien ir bijis un paliek senais Lašu muižas vārtu sarga namiņš, kurš krustcelēs vēl šobaldien kalpo kā ceļa rādītājs. Satiekamies ar šīs dienas Atklājējiem un kopā ar dalībnieku grupu dodamies sildīties Lašu mācītājmuižā. Te Vecā Stendera vēstījuma glabātāji iepazīstina ar Eglaini un tās īpašajām vietām un cilvēkiem, no kuriem lielākais vārds ir – Vecais Stenders. Tomēr, mēs iepazīstam arī prasmīgos amatniekus un viņu amatus – iejūtamies gleznotāju lomā, sajūtam zupas virēju darbu smeķi un izgatavojam paši savu rudens pļavu smaržu buķeti. Kā saglabāt vasaras dzīvesprieku, tas vēl katram noslēpums, bet daļu no tā noteikti paņemsim līdzi no Lašu mācītājmuižas.

Kad esam nobaudījuši vienu no Simtgades receptēm “Zirņu zuppe ar grauzdiņiem un špeks” un sasildījušies pie ugunskura liesmām un valodas dzirkstīm, dodamies uz Lašu evaņģēliski luterisko baznīcu. Arī tur atklājam kāda unikalitāte slēpjas baznīcas torņa paspārnē. Viena daļa ir kultūrvēsturiskie pieminekļi, pavisam kas cits – draudzes ticīgo kalpošana un atbalsts baznīcas pastāvēšanā.

Ceļā uz nodarbību “Stendera klasi”, mirkli piestājam Eglaines dzelzceļa stacijā, kur pieminam tumšos nostūrus mūsu tautas vēstures. Atklājam tās emocijas, kādas varētu rasties atvadās no Dzimtenes deportāciju laikā.

“Stendera klasē” bērnus (visus dalībniekus) sagaida mācītājs, kurš bērnus māca boksterēt. Ne katram izdodas atrast savu vārda burtu – bokstabu, garos un īsos skandeniekus, jumjus. Ne katram izdodas izlasīt pamācību, kas burtam piekrīt “Bildu abicē”. Vēl sarežģītāk sokas ar rakstīšanu. Tomēr, gatavojoties jaunajam mācību gadam, dalībnieku grāmatās būs individualizētas grāmatu zīme no dabas materiāliem. Sveču darbnīcā vasaras siltums, smarža un gaisma tiks glabātas pašu darinātās vaska svecēs.

Pirms došanās atklāt kaimiņu salu – Subati, tūrisma maršrutu noslēdzam ar jaunizveidoto galda spēli CIBA. CIBĀ ir gan atraktivitātes jautājumi, gan jautājumi par Atklājumu salas galvenajiem objektiem un to specifiku. Spēle palīdz atklāt novadpētniecības misiju – “jo vairāk roc, jo interesantāks top atklājums”. Projekta ietvaros izgatavotā spēle palīdz klausītājiem vēlreiz apjaust dzirdēto un redzēto, kā arī saprast atklājumu būtību - var iet un iet, bet nekad nenonākt galā, jo apgriezies uz papēža - un atkal saskatīsi ko jaunu!

Paldies Subates salai par kopradi!

Informāciju sagatavoja Zanda Lisovska.